Jānis Joņevs. Jelgava 94.

Saturiski grāmatu var raksturot salīdzinoši īsi. Tā ir par pusaudžiem, kuri ir piederīgi metālistu subkultūrai, par viņu pārgalvībām un hedonismu. Tā ir grāmata par 90-tajiem, kādi tie patiesi bija: "Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki".

"Tankš! Birstošu stiklu graboņa un lamas krievu valodā. Tiešs trāpījums mašīnas stiklā. Tā varēja nojaust - neviens negāja skatīties. Balsis tālu zem mums bija skaidri dzirdamas. Tās ātri aptvēra, ka trieciens nācis no augšas, un solīja mūs nogalināt."

Grāmatā līdztekus visiem piedzīvojumiem un šķietamajai bezmērķībai, aizskarta arī kāda ļoti būtiska tēma - vēlme un vajadzība iederēties. Bieži vien aizmirstam cik būtiski tas ir katram no mums, sevišķi pusaudžu  vecumā, un cik tālu esam gatavi tā dēļ iet.

"Būt kopā ar visiem ir tas pats, kas nebūt nekur, ir jāatrod savs vientuļais ceļš, ko iet kopā ar dažiem."

Lai nu kā tur būtu ar dzīves jēgu un mērķi, bet izpildījums šim darbam ir patiesi lielisks. Autors veikli virknējis teikumus, spējot tos padarīt krāšņus un dzīvīgus. Rezultāts ir patiešām pārsteidzošs. Pēdējo reizi tik burvīgi iejutos tēlā lasot M.Zālītes "Pieci pirksti". Noticēju katram teikumam, katram piedzīvojumam un katrai domai.

Tiesa piedzīvoju arī nelielu vilšanos, bet tas gan nav J.Joņeva vainas dēļ. Respektīvi, 90-tajos ir pagājusi arī mana bērnība. Un, lai gan esmu par nelielu tiesu jaunāka par grāmatas autoru, cerēju, ka, atverot šo grāmatu, spēšu uz brīdi atgriezties savos 90-tajos, izdzīvojot tos caur "Jelgava 94". Bet, ak vai, nācās piedzīvot vilšanos, jo lasot sapratu, ka mēs katrs tomēr esam dzīvojuši savā laikā un savā kultūrvidē. Atradu vien dažus kopējas iezīmes, piemēram, galda lampas, kas aplīmētas ar banānu uzlīmītēm (tā patiesi bija trakoti iecienīta lieta, tāda pati kā tukšo skārdeņu kolekcionēšana) un kasešu pārtīšana izmantojot rakstāmrīkus. Tomēr sava nostaļģijas tiesa man  arī tika. Lai arī mani 90-tie bija krietni rāmāki kā J.Joņeva Jelgavā, tā tomēr ļāva man atcerēties vienu otru tuvu draugu, kādu paziņu, kas katrs bija citādāks un pārstāvēja kādu no aprakstītajām subkultūrām.

Kopumā jāsaka, ka darbs ir patiesi labs. Nezinu, vai jaunie tikumības likumi neliegs šim darbam nonākt skolu lasāmvielā. Tomēr ceru, ka - nē. Lai bērni labāk spētu saprast un uzklausīt savus vecākus, viņiem ir jāsaprot, ka tie arī ir dzīvojuši viņiem pazīstamu dzīvi, spējuši būt gana dulli, lai ļautos jaunības trakumam, spējuši līksmot līdz rīta gaismai un nedomāt par rītdienu.

Grāmatai likšu 4,5  Lai gan man vienubrīd metāls bija par daudz, grāmatas noslēgums atsvēra nelielo pusceļa pagurumu.

Teikšu, ka esmu uz iedvesmas viļņa un turpināšu sevi meklēt Dainas Tabūnas "Pirmā reize".

Ivita

1 komentārs - Jānis Joņevs. Jelgava 94.

Komentēt