Kā noprotams pēc ierakstu biežuma šajā bloga
sadaļā, es neesmu biežs uz kino gājējs. Tomēr, kad dienasgaismu ierauga
vērienīgs latviešu kino, turklāt par vēsturisku jautājumu, es nespēju pretoties
vilinājumam.
Domājams, ka pirms šīs
filmas iznākšanas lielākā daļa jau kaut ko par šo gaidāmo kases grāvēju bija
dzirdējuši - milzīgs budžets (2,5 miljoni), latviešu filma, kur aktieri
lielākoties būs citu valstu pārstāvji, latviešu filma - angļu valodā utt.- bija
šis frāzes, kas grozījās ap šo stāstu par zemgaļu brīvības cīņām pret vācu
krustnešiem.
Lai nu kā, bet filma
ir "palaista gaisā", savu pirmizrādi tā piedzīvoja burtiski pirms
dažām dienām - 19.janvārī. Līdz ar filmas pirmizrādi, "uzsprāga"
sociālie tīkli. Kāds rakstīja, ka šī ir "sliktākā seriāla
"Vikings" sērija kāda jelkad redzēta", kāds teica, ka
"salīdzinoši ar "Vikings" galveno varoni - Ragnaru Lodbruku,
mūsu Namejs izskatās pēc mīkstpēdiņa". Tajā pašā laikā, spēcīga bija arī
otrā fronte, kas apgalvoja, ka filma ir patiesi lieliska un Latvijas mērogiem
episka.
Lai nu kā, bet man nepatīk lasīt diskusijas,
bet nevarēt izteikt savu viedokli, tādēļ es filmu noskatījos. Un mans
subjektīvais viedoklis viennozīmīgi nosliecas par labu tiem, kuri saka, ka šī
ir viena lieliska un apmeklēšanas vērta filma. Nu labi, es nesaku, ka viss bija
ideāli. Vēsturniekiem un vēstures entuziastiem es iesaku paņemt līdzi kaut ko
kur iekosties, lai nesāktu komentēt zemgaļu dzīvesveidu, apbedīšanas tradīcijas
un citas diskutablas filmas nianses, bet šoreiz teikšu, ka tas , manuprāt, nav
primāri. Es biju pilnā kinoteātrī, kur vēstures pārzinātāji varbūt pa
visu zāli bija daži, bet neraugoties uz to, filmu, elpu aizturējuši, skatījās
visi. Bieži vien liekot primāri vēsturisko precizitāti, mums izdodas kaut kas
ļoti detalizēts, skaidrojošs un bieži vien arī interesi nokaujošs. Tomēr šeit
šajā "Nameja gredzenā" bija kaut kas, kas man lika iztaisnot
muguru un lepoties. Nu štrunts, ka tie zemgaļi šoreiz padevušies gandrīz kā
vikingi, bet tā pašapziņa un dzimtenes mīlestība, kas no viņiem strāvoja. Cīņa
par zemi, kas ir mūsu. Nevis čīkstēšana par verdzības gadiem un okupāciju, bet
laiks, kad stingri stāvējām uz savas zemes - brīvi un pašapzinīgi.
Mani patiešām pozitīvi
pārsteidza aktierspēle. Turklāt ne tikai ārvalstu aktieri, jo kā zināms pats
Namejs ir zviedrs, Nameja kundze - lietuviete utt., bet arī mūsu pašu aktieri -
Keišs, Dzelzītis, Dombrovskis un visi pārējie. Ikdienā bieži vien viņu kino
lomas aprobežojas ar trešās šķiras seriāliem, un man bija radies priekšstats,
ka kā aktieri viņi ir - nu tā. Bet te, mī un žē, lieliski! Pašapzinīgi,
patiesi, jutu līdzi viņu dusmām, cīņām un brīžiem pieķēru sevi aizturam elpu.
Tāpat mani uzrunāja
tērpi, liekvārdības trūkums un nebija ne vainas arī cīņas ainām. Nu labi, bija
vietas, kur viss nebija spoži, tomēr ar zobenu azotē neviens nemira - asinis
šķīda, galvas ripoja kā pienākas šādam kino gabalam.
Lai arī filmā Namejs
nav tik skarbs un asiem vaibstiem kā varbūt gribas to ieraudzīt, tomēr stāsts
ir par to, kā jauneklis pavisam negaidīti kļūst par Zemgales valdnieku un cīņu
laikā no zēna kļūst par īstu vīru un valdnieku. Es noticēju šim Namejam, kurš
sākotnēji ir pagalam nobijies, bet filmas beigās ir gatavs cīnīties līdz
pēdējam par savu zemi.
Ja par saturu pēc
būtības - tad filma parādīja mūsu lielāko trūkumu kā tautai. Tas ir -
sašķeltība. Mums reti kad vēsturē ir izdevies stāvēt vienotiem un pat tajos
mirkļos, kad tas izdevies, tas ir bijis islaicīgs pacēlums. Mūs sakāva un
pakļāva krustneši, jo katra senlatviešu tauta bija tikai par savām intersēm.
Filma lieliski parāda, ka nodevēji un pašlabuma meklētāji bija meklējami pat
vistuvākajās draugu rindās. Lai nu kā - zemgaļus pakļāva 1290. gadā un ar to
arī krusta karu stāsts izbeidzās, bet šī iezīme nekad nepazūd, tā ir vilkusies
cauri visiem gadsimtiem un stāv mums blakus vēl joprojām.
Filma, kas var radīt
un jau ir radījusi daudz jautājumus, vienmēr atradīsies ko tajā kritizēt, un
nav jau tā, ka bez pamata, bet šis ir stāsts par leģendu, kas ir izstāstīts tā,
ka pat vislielākais vēstures noniecinātājs ar interesi noskatītos. Kino zāle
bija pilna, lai skatītos filmu par krusta kariem, nevis kādu grāvēju par
modernām tēmām un tas jau, manuprāt, ir tas labākais, kas ar šo stāstu
jelkad varēja notikt.
P.S. Šī filma mani
ļoti iedvesmoja, sevišķi tās simbols - Nameja gredzens. Kad filma noslēdzās, es
ejot no zāles pieķēru sevi pie domas, ka es ļoti gribu sev šādu gredzenu, lai
tas kalpotu kā simbols tam, ka mūsu ticība un apņēmība par šo zemi nav zudusi. Liela
daļa no tiem, kas ir pazaudējuši ticību šai valstij, nepazaudē ticību šai
zemei, un tieši par to zemgaļi cīnījās tobrīd - zemi. Tad kādēļ, lai Nameja
gredzens mūsdienās atkal nevarētu kalpot kā apņēmības simbols?!
2.novembra vakarā tiešā ceļā no skolas devos uz Viestura Kairiša filmas "Melānijas hronika" reģionālo pirmizrādi. Kā jau pirmizrādē pieklājas, pirms paša kino bija iespēja tikties ar tās autoriem. Atzīšos, ka pirmajā mirklī ar nepacietību gaidīju filmu tik ļoti, ka vēlējos autora komentārus saīsināt, tomēr pēc filmas noskatīšanās, dziļās pārdomās dodoties mājās, priecājos, ka izvēlējos tieši pirmizrādi, jo iespēja saprast Viestura Kairiša dzīves un kino redzējumu, man ļāva filmu izprast daudz dziļāk kā tas būtu bijis citā variantā.
Viestura Kairiša personība un viņa tīrais un tiešais viedoklis un redzējums uz Latviju, mani ir saistījis tik ļoti, ka vēl tagad, vairākas dienas vēlāk, es domāju un domāju.
Stāsts balstīts uz reālas latviešu sievietes un viņas tuvinieku piedzīvotā pēc 1941.gada deportācijas. Melānija Vanaga savu stāstu ir izstāstījusi grāmatā "Veļupes krastā", kas tagad, pateicoties gādīgām rokām, ir augšāmcēlusies kino izpildījumā.
Filma noteikti ir unikāla un atšķirīga. Tīri organizatoriski ar to, ka Melānijas lomu stāsta šveiciete. Tātad latviešu sievietes Sibīrijas ceļš tiek stāstīts neierastā veidā, un uz jautājumu par savu izvēli autors uzsvēra, ka viņš redz cilvēku un nevis tautību, valodu vai kādu citu šķērsli.
Paceļoties virs praktiskām, filmas organizatoriskām kategorijām, varu teikt, ka filma mani emocionāli saplosīja. Bija sajūta, ka tā nolobīja mani kārtu pa kārtai, noslēgumā koncertzālē atstājot tikai manu kailo dvēseli. Man ir ļoti grūti raksturot sajūtas, kurās mani aizveda autors.
Tā ir filma, kura skatītāju iegriež virpulī jau pirmajās filmas minūtēs, neļaujot pat ne iepazīt tēlus, pierast pie tiem. Ceļš, tāls ceļš....maz vārdu, daudz sajūtu.....Tas šķiet ir mans emocionālais filmas raksturojums. Līdz šim man ir šķitis, ka filmas stāstu var izstāstīt tikai ar vārdiem, tomēr šajā filmā vārdu bija ļoti, ļoti maz, bet tie ar acīm izstāstītie stāsti ir prātam neaptverami.
Tomēr ir cena, kas par šīm sajūtām ir jāmaksā. Pirmizrādi visi pametām vienotā klusumā bez aplausiem... nevis tāpēc, ka nebūtu pelnīti, bet tāpēc, ka dvēseles stāvoklis neļāva aplaudēt.
Pats autors teica, ka bija izvēle taisīt filmu masām un TV, vai lielajam ekrānam un skatītāja būšanai kopā ar sevi tumšā zālē. Tapa lielā kino projekts un mērķis noteikti ir sasniegts. Tāpēc, ja ziniet, ka šo filmu vēlaties redzēt, silti iesaku iet uz lielajiem ekrāniem, tomēr rēķinieties, ka zālē atstāsiet ļoti daudz un es nerunāju par merkantīlām vērtībām.
Jēdzienā mākslas filma, vienmēr biju uztvērusi vārdu - filma, taču šī noteikti ir māksla vairāk kā filma.
Stāsta pamatā ir Lūisa Klārka - jauna, nedaudz ekstravaganta mazpilsētas meitene, kurai galvenā dzīves vērtība ir palīdzēt ģimenei un vecākiem ar finansēm. Ierauta bezgalīgajā naudas pelnīšanas ritenī, Lūisa ir aizmirsusi par sevi un saviem mērķiem.
Brīdī, kad Lūisa zaudē darbu kafejnīcā, kurā viņa ilgstoši strādājam, un, sastopoties ar ģimenes izmisumu un uzskatu, ka Lūisai ir jāpriecājās par katru darba piedāvājumu, viņa pieņem piedāvājumu strādāt kādā turīgā ģimenē par invalīda kompanjoni un laika kavētāju.
Lūisas aprūpējamais, pretēji viņas pieņēmumam, ka tas būs kāds padzīvojis kungs, izrādās Vils. Vils ir jauns, kādreiz bijis sportisks, aktīvs, sieviešu iemīļots dzīves baudītājs, taču pēc kāda negadījuma viņš ir palicis ar smagu paralīzi, kas atstājusi viņam stipri ierobežotas kustību iespējas. Vils, kurš ir pieradis būt kustībā, nespēj pieņemt dzīvi tādu par kādu tā ir kļuvusi...un tad viņa dzīvē iebrāžas absolūti savdabīgā Lūisa, kas būs apņēmības pilna Vilam pierādīt, ka viņa dzīvei ir vērtība neraugoties uz apstākļiem.
Džodžo Mojas grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā. Lai arī ātri lasāma, tomēr spēja aizraut un vienu otru brīdi arī novest pie pietiekami nopietnām dzīves pārdomām. Savukārt, ja runa ir par filmu, tad ar patīkamu pārsteigumu konstatēju, ka filma diezgan precīzi atbilst grāmatai. Par visu visvairāk mani kaitina ekranizācijas, kuras atšķiras no oriģinālā darba, kā rezultātā parasti visu filmu pavadu pukojoties, ka visam bija jābūt citādāk. Šoreiz žetons filmai - nebija iemesla pukoties, viss bija solīdāk par solīdu. Šoreiz arī nevarēšu atbildēt, kas ir labāka - grāmata vai filma, jo pirmo reizi pēc ilgiem laikiem manas sajūtas harmoniski sakrita. Man nebija sajūta, ka vienam ar otru jākonkurē. Pēc grāmatas izlasīšanas, aizejot uz filmu bija sajūta, ka izdzīvoju vēlreiz to pašu stāstu tikai ar bildītēm un skaņu.
Vienīgo atšķirību es saredzēju vēstījumā. Grāmatā es Vila vēstījumu sapratu kā norādi, ka nevienam nav tiesības izlemt otra vietā. Katram ir tiesības būt noteicējam pār savu dzīvi, pieņemt patstāvīgus lēmumus, neraugoties uz apstākļiem, kas citiem varētu šķist nepieņemami.
Filmā uzsvars bija likts uz otru grāmatā esošo domu - dzīve ir jāizdzīvo, jābauda, kamēr Tev tā ir. Nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā, pieņemt rutīnu un neizvirzīt mērķus.
Tās arī bija divas galvenās domas, kas caurstrāvoja šo Dzodžo Mojas stāstu. Divas dzīves gudrības par kurām ikkatram no mums vajadzētu vismaz reizi palauzīt galvu.
Tāpat filma ir laba arī tiem skatītājiem, kuri negrib lauzīt galvu, bet grib kārtīgi izraudāties pie viena kino gabala. Tā kā zināju kā stāsts virzīsies, tad biju noskaņojusies uz zināmu asaru devu, kas neizpalika. Sākotnēji gan biju pārsteigta, ka es tāda vienīgā, kas nespēj valdīt emocijas, bet kad filma beidzās un zālē tika ieslēgtas gaismas, es konstatēju, ka absolūtais vairums mēģina steidzīgi notraukt pēdējās asaru paliekas.
Viegli lasāma, taču pietiekami nopietnu pārdomu vērta grāmata un viens raudams kino gabals. Izvēle jūsu ziņā. Stāstam likšu 9/10.
Heizela Greisa - Shailene Woodie
Augusts Voterss - Ansel Elgort
Mia - Chloe Grace Moretz
Ādams - Jamie Blackley
Ir tādi vakari, kad grāmatu lasīt negribas, taču tāpat iztikt bez nekā arī nav pa spēkam, tāpēc parasti tie ir vakari, kad meklēju kādu filmu. Šoreiz izvēle krita par labu "Vainīgas ir zvaigznes", jo beidzot gribējās zināt, kas tad ir tajā Džona Grīna sarakstītajā darbā "Mūsu zvaigžņu vaina", tomēr negribējās lasīt un izvēle krita par labu vieglākajam variantam.
Sižets ir par sešpadsmitgadīgās Heizelas Greisas un astoņpadsmitgadīgā Augusta Votersa īso, bet ļoti īsto mīlestību. Heizelai ir vēzis un viņas laiks ir skaitīts. Lai gan medikamenti uz laiku ir apturējuši viņas vēža progresu, viņas liktenis ir neizbēgams un nemaināms. Augusts vēža rezultātā ir zaudējis kāju un vismaz teorētiski skaitās vēzi uzveicis. Lai gan Heizela Greisa ir pārliecināta, ka viņa aizies pirmā, liktenis ir lēmis savādāk.
Jāsaka, ka filmas mani saraudināt spēj diezgan regulāri, bet piespiest raudāt var tikai retā. Šī noteikti ir tā filma, kas lika ne tikai nobirt pa kādai līdzjūtības asarai, bet gan kā no filmas vidus sāku, tā beidzu raudāt tikai ar beidzamajiem titriem. Bieži vien tiek diskutēts, kas tad ir labāks ekranizācija vai grāmata un, lai gan grāmatu neesmu vēl lasījusi, esmu diezgan pārliecināta, ka šoreiz ekranizācija ir krietni pārspējusi Džona Grīna oriģinālu. Kā es to varu zināt? Pirmkārt, filma bija tik emocionāli intensīva, ka to pārspēt būtu grūti. Otrkārt, Džona Grīna sarakstītā grāmatiņa ir tik izmēros neliela, ka nemaz nezinu kā visu to filmā esošo sajūtu var satilpināt šajās dažsimts nelielajās lappusēs.
Lai viss būtu taisnīgi un godīgi, esmu iegādājusies grāmatu, lai mans secinājums nebūtu tik subjektīvs. Tomēr pēc grāmatas izšķirstīšanas, vismaz pagaidām, mans viedoklis nav mainījies. Šoreiz šķiet filma ir krietni iespaidīgāka nekā rakstītais vārds. Tad jau redzēsim vai pirmais iespaids būs maldīgs...
Pie otras filmas ("If I stay") gan nonācu gaužām nejauši, jo pamanīju, ka "The fault in our stars" tiek salīdzināta ar šo filmu, lai noteiktu, kura tad ir skumjāka un emocionāli iespaidīgāka. Protams, ka man vajadzēja par visu pārliecināties pašai. Tad nu vakarā pabeidzu vienu, bet agri no rīta skatījos otru.
"If I stay" ir par Mias un Ādama mīlestību. Mia ir uzaugusi brīvdomātāju mūziķu ģimenē, taču ir klasiskās mūzikas cienītāja. Viņa lieliski spēlē čellu un viņa plāno iestāties elitārā mūzikas skolā. Arī Ādams ir mūziķis, taču noteikti ne no Mias pasaules.
Mias dzīve ir šķietami sakārtota, taču liktenis lemj citādāk, viņa kopā ar abiem vecākiem un mazo brālīti uz slidena ceļa ciešs ļoti smagā negadījumā, kura rezultāta visa viņas ģimene ir mirusi, taču pati Mia atrodas komā. Miai ir jāpiedzīvo smaga izvēle - ļaut savam ķermenim mirt un būt kopā ar vecākiem Aizsaulē vai atgriezties, dzīvot un būt kopā ar Ādamu.
Arī šī filma ir emocionāli intensīva un lika man notraust pa kādai asariņai, taču, ja ir jāizvēlas sirdi plosošākais stāsts, tad es palieku pie pirmā varianta - Heizelas un Augusta. Kāpēc Mia un Ādams nespēja gūt virsroku? Šķiet tāpēc, ka "If I stay" bija filma par Mias izvēli, kas tomēr nozīmē to, ka viņai šī izvēle - dzīvot un būt- tika dota, savukārt, Heizelas un Augusta gadījumā "spēle bija vienos vārtos".
Arī šo grāmatu neesmu lasījusi un nevaru apgalvot, ka tuvākajā laikā to izdarīšu, taču kādreiz noteikti. Turklāt šai grāmatai ir 2 daļas, kas varētu nozīmēt arī to, ka filmai reiz būs turpinājums.
Lai arī šīs filmas ir par un ap jauniešiem, tās sevī ietver gana daudz morāles, lai tās ieteiktu noskatīties arī pieaugušajiem. Ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz, lai atgādinātu sev kā dzīvi redz un uzver cilvēkbērni jaunāki par 20 gadiem. Turklāt man gribas teikt, ka tās ir filmas tām sievietēm, kurām dvēsele vēlas izraudāties. Ko tur liegties, lielai daļai sieviešu (par šausmās vīriešiem) piemīt šāda tendence.
Tie, kas ir lasījuši Diānas Gabaldones grāmatas, šī seriāla nosaukumā spēs saskatīt šīs autores pazīstamāko grāmatu, kas izdota ar tieši tādu pašu nosaukumu - "Outlander" ("Svešzemniece").
Drosmīgi cilvēki ir centušies ekranizēt šo jūtu un darbības pārpilno grāmatu. Grāmatu, kurā ļoti plaši atspoguļota Skotija, tās kultūra un vēsture, kā arī pietiekami episka mīlestība starp Džeimiju un Klēru.
Klēra, kas tikko pārdzīvojusi Otro pasaules karu un atkal satikšanos ar vīru Frenku, nejauši nonāk 18.gadsimtā, kur faktiski sākas viņas īstā dzīve. Klēra satiek Džeimsu Freizeru un viņi neprātīgi viens otrā iemīlas. Taču Džeimijs ir izsludināts ārpus likuma un viņam seko Džonatans Rendels, kas kā reizi ir Klēras 20.gs. palikušā vīra Frenka sencis. Turklāt, lai gan Džeimijam radu ir pārpārēm, tomēr attiecības ar viņiem ir ļoti sarežģītas, jo viņš ir tuvu esošs klanu vadoņu aprindām, kur vienmēr ir notikusi cīņa par varu un ietekmi.
Elpu aizraujoša mīlestība, spēcīga sieviete, 18.gs. Skotija....šim romānam/seriālam ir visas sastāvdaļas, lai kļūtu par ļoti labu un baudāmu gabalu (sevišķi to var attiecināt uz dāmām).
Pievēršoties pašam seriālam, jāsaka, ka skatījums uz šo seriālu būs atšķirīgs, tiem, kuri ir lasījuši grāmatu un tiem, kuri nav to darījuši. Baudot stāstu tikai uz kino ekrāna nav nekādu pretenziju pret to. Viss tehniski ir atstrādāts. Vide ir atspoguļota ticami, pilnīgi šķiet, ka kuru katru mirkli cauri ekrānam varēs sajust 18.gs. apkārt valdošās smakas un netīrību. Aktieri izvēlēti salīdzinoši labi, katrs spilgti spēj atspoguļot sev uzticēto personāžu. Tomēr jāatzīst, ka nevaru būt objektīva šajā sadaļā, jo esmu starp tiem, kuriem vispirms bija grāmatā atspoguļotā pasaule,tādēļ atdalīt vienu no otras manai zemapziņai ir ļoti grūti.
Taču šoreiz vairāk šķiet gribas pateikt tiem, kuri ir lasījuši grāmatu un tagad vēlas noskatīties seriālu. Domāju, ka piekritīsiet, lai cik objektīvas dabas spētu būt konkrētais skatītājs, viņš vienmēr zemapziņā salīdzinās lasīto ar redzēto. Arī es neesmu izņēmums, mana zemapziņa vienā svara kausā lika grāmatā lasīto, bet otrā - redzēto. Tālāk par to uz kuru pusi svaru kausi nosvērās.
Noskatoties visas pieejamās sērijas, nonācu pie viena fundamentāla secinājuma - talantīgs autors ar vārdiem vien spēj uzburt fantastiskāku jūtu pasauli, nekā viduvējs scenārists un režisors. Kāpēc tik kritisks secinājums? Teikšu tā - seriālu pilnībā izbaudīt spēs tie, kuri ir lasījuši grāmatu un spēj seriālā redzētos "robus" aizpildīt ar grāmatas informāciju. Piemēram, attiecību kāpinājums Diānas Gabaldones literārajā izpildījumā ir krietni pārāks kā tas ir atspoguļots seriālā. Tajā brīdī, kad Džeimijs aizved Klēru atpakaļ uz akmens apli, lai ļautu viņai atgriezties savā pasaulē pie vīrā, un viņa, pēc ilgām pārdomām, nolemj tomēr palikt, seriāla vērotājs varētu uzdot jautājumu - kāpēc? Viņa tik ļoti ilgojās pēc mājām un Frenka, dažas sērijas atpakaļ, taču pati skrēja pie apļa, lai atgrieztos. Atslēga meklējama tajā, ka seriālā attiecību atspoguļojums Klēras un Džeimija starpā ir tāds paviršs. Viņi it kā iepatīkas viens otram, it kā iemīlas, taču tā arī nav tā sajūta, kas aizķer skatītāju un ievelk viņu attiecību virpulī. Skeptiķi varētu teikt, ka tas taču absolūti nav būtiski, tomēr es tam absolūti nepiekritīši. Nepiekritīšu, jo Klēras un Džeimija attiecības ir visu viņu lēmumu pamatā. Jebkurš lēmums kuru viņi pieņem dzīvē ir balstīts tikai un vienīgi uz viņu jūtu pasauli un savstarpējām attiecībām. Varbūt vaina meklējama aktierspēlē, bet varbūt režisorā, kurš, lai spētu 1000 lappuses ietilpināt vienā sezonā, mēģina dzīt notikumus uz priekšu aulēkšiem. Tomēr jāsaka, ka es šajā gadījumā spētu atteikties no dažām sižeta detaļām, lai gūtu skaidrību par viņu rīcības motīviem. Liels bonuss šajā visā ir tiem, kuri ir lasījuši grāmatu, jo čaklā zemapziņa sirsnīgi māj ar galvu un saprot, kur slēpjas šī romāna spēks, aizpildot tukšumus ar romānā izburto Diānas Gabaldones redzējumu.
Otra lieta, kas mani, salīdzinot abus izpildījumus, saērcināja ir nevajadzīgā sižeta maiņa. Piekritīšu, ka kino visu nevar atspoguļot kā literatūrā, tāpēc no daudzām niansēm ir jāatsakās.Taču šoreiz manas uzacis saraucas dēļ pilnīgi liekas pamatnotikumu nomaiņas. Piemēram,kā Džeimija apcietinājuma atspoguļojumā. Seriālā ir iekļauti tādi notikumi un tēli, kas grāmatā nav pieminēti, tajā pašā laikā no grāmatas sižeta izņemot kādu esošu tēlu. Kaut gan no vienas puses, tas nemaz nav slikti, jo,skatoties seriālu, bija vismaz kāds brīdis,kas man sagādāja pārsteigumu un ļāva gaidīt kā notikumi risināsies.
Vēl tikai piebildīšu, ka tomēr klusībā jūtos vīlusies aktierī, kas atspoguļo Džeimiju, jo šķiet aktieru atlasē nav izdevies atrast īsto Džeimiju. Ja Diāna Gabaldone viņu ir aprakstījusi kā liela auguma, plecīgu, vienmēr kiltos, tad seriālā esošais ir krietni atšķirīgāks, saglabājies ir tikai rudais matu ērkulis. Izklausīsies muļķīgi, taču man šim seriāla Džeimijam sasodīti pietrūka tik daudz romānā aprakstīto kiltu (kas aktierim bija mugurā tikai pirmajās sērijās, pārējās viņš absolūtā vairumā gadījumu valkā bikses). Sīkums, bet varbūt nē...
Spriediet paši vai iepriekš pieminētais traucē Jums izbaudīt seriālu "Outlander",taču teikšu, ka neatkarīgi no tā esat lasījuši grāmatu vai neesat, seriālu ir vērts noskatīties. Nevienas romantiskas dāmas sirds nepaliks neaizskarta, savukārt, kungi, gadījumā, ja romantika viņus nesaista,atradīs sev kaut ko piemērotu 18.gs. Skotijas kultūrā, karamākslā u.c.
Tā kā seriāla pirmā sezona ir tikai nedaudz pāri pusei, atturēšos likt vērtējumu, jo vēl jau ir iespējam piedzīvot ne vienu vien pārsteigumu.