"Nameja gredzens"

"Melānijas hronika"

2.novembra vakarā tiešā ceļā no skolas devos uz Viestura Kairiša filmas "Melānijas hronika" reģionālo pirmizrādi. Kā jau pirmizrādē pieklājas, pirms paša kino bija iespēja tikties ar tās autoriem. Atzīšos, ka pirmajā mirklī ar nepacietību gaidīju filmu tik ļoti, ka vēlējos autora komentārus saīsināt, tomēr pēc filmas noskatīšanās, dziļās pārdomās dodoties mājās, priecājos, ka izvēlējos tieši pirmizrādi, jo iespēja saprast Viestura Kairiša dzīves un kino redzējumu, man ļāva filmu izprast daudz dziļāk kā tas būtu bijis citā variantā.

Viestura Kairiša personība un viņa tīrais un tiešais viedoklis un redzējums uz Latviju, mani ir saistījis tik ļoti, ka vēl tagad, vairākas dienas vēlāk, es domāju un domāju.

Stāsts balstīts uz reālas latviešu sievietes un viņas tuvinieku piedzīvotā pēc 1941.gada deportācijas. Melānija Vanaga savu stāstu ir izstāstījusi grāmatā "Veļupes krastā", kas tagad, pateicoties gādīgām rokām, ir augšāmcēlusies kino izpildījumā.

Filma noteikti ir unikāla un atšķirīga. Tīri organizatoriski ar to, ka Melānijas lomu stāsta šveiciete. Tātad latviešu sievietes Sibīrijas ceļš tiek stāstīts neierastā veidā, un uz jautājumu par savu izvēli autors uzsvēra, ka viņš redz cilvēku un nevis tautību, valodu vai kādu citu šķērsli.

Paceļoties virs praktiskām, filmas organizatoriskām kategorijām, varu teikt, ka filma mani emocionāli saplosīja. Bija sajūta, ka tā nolobīja mani kārtu pa kārtai, noslēgumā koncertzālē atstājot tikai manu kailo dvēseli. Man ir ļoti grūti raksturot sajūtas, kurās mani aizveda autors.

Tā ir filma, kura skatītāju iegriež virpulī jau pirmajās filmas minūtēs, neļaujot pat ne iepazīt tēlus, pierast pie tiem. Ceļš, tāls ceļš....maz vārdu, daudz sajūtu.....Tas šķiet ir mans emocionālais filmas raksturojums. Līdz šim man ir šķitis, ka filmas stāstu var izstāstīt tikai ar vārdiem, tomēr šajā filmā vārdu bija ļoti, ļoti maz, bet tie ar acīm izstāstītie stāsti ir prātam neaptverami.

Tomēr ir cena, kas par šīm sajūtām ir jāmaksā. Pirmizrādi visi pametām vienotā klusumā bez aplausiem... nevis tāpēc, ka nebūtu pelnīti, bet tāpēc, ka dvēseles stāvoklis neļāva aplaudēt. 

Pats autors teica, ka bija izvēle taisīt filmu masām un TV, vai lielajam ekrānam un skatītāja būšanai kopā ar sevi tumšā zālē. Tapa lielā kino projekts un mērķis noteikti ir sasniegts. Tāpēc, ja ziniet, ka šo filmu vēlaties redzēt, silti iesaku iet uz lielajiem ekrāniem, tomēr rēķinieties, ka zālē atstāsiet ļoti daudz un es nerunāju par merkantīlām vērtībām.

Jēdzienā mākslas filma, vienmēr biju uztvērusi vārdu - filma, taču šī noteikti ir māksla vairāk kā filma. 

"Me before you" (grāmata un filma)

Stāsta pamatā ir Lūisa Klārka - jauna, nedaudz ekstravaganta mazpilsētas meitene, kurai galvenā dzīves vērtība ir palīdzēt ģimenei un vecākiem ar finansēm. Ierauta bezgalīgajā naudas pelnīšanas ritenī, Lūisa ir aizmirsusi par sevi un saviem mērķiem.

Brīdī, kad Lūisa zaudē darbu kafejnīcā, kurā viņa ilgstoši strādājam, un, sastopoties ar ģimenes izmisumu un uzskatu, ka Lūisai ir jāpriecājās par katru darba piedāvājumu, viņa pieņem piedāvājumu strādāt kādā turīgā ģimenē par invalīda kompanjoni un laika kavētāju.

Lūisas aprūpējamais, pretēji viņas pieņēmumam, ka tas būs kāds padzīvojis kungs, izrādās Vils. Vils ir jauns, kādreiz bijis sportisks, aktīvs, sieviešu iemīļots dzīves baudītājs, taču pēc kāda negadījuma viņš ir palicis ar smagu paralīzi, kas atstājusi viņam stipri ierobežotas kustību iespējas. Vils, kurš ir pieradis būt kustībā, nespēj pieņemt dzīvi tādu par kādu tā ir kļuvusi...un tad viņa dzīvē iebrāžas absolūti savdabīgā Lūisa, kas būs apņēmības pilna Vilam pierādīt, ka viņa dzīvei ir vērtība neraugoties uz apstākļiem.

Džodžo Mojas grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā. Lai arī ātri lasāma, tomēr spēja aizraut un vienu otru brīdi arī novest pie pietiekami nopietnām dzīves pārdomām. Savukārt, ja runa ir par filmu, tad ar patīkamu pārsteigumu konstatēju, ka filma diezgan precīzi atbilst grāmatai. Par visu visvairāk mani kaitina ekranizācijas, kuras atšķiras no oriģinālā darba, kā rezultātā parasti visu filmu pavadu pukojoties, ka visam bija jābūt citādāk. Šoreiz žetons filmai - nebija iemesla pukoties, viss bija solīdāk par solīdu. Šoreiz arī nevarēšu atbildēt, kas ir labāka - grāmata vai filma, jo pirmo reizi pēc ilgiem laikiem manas sajūtas harmoniski sakrita. Man nebija sajūta, ka vienam ar otru jākonkurē. Pēc grāmatas izlasīšanas, aizejot uz filmu bija sajūta, ka izdzīvoju vēlreiz to pašu stāstu tikai ar bildītēm un skaņu.

Vienīgo atšķirību es saredzēju vēstījumā. Grāmatā es Vila vēstījumu sapratu kā norādi, ka nevienam nav tiesības izlemt otra vietā. Katram ir tiesības būt noteicējam pār savu dzīvi, pieņemt patstāvīgus lēmumus, neraugoties uz apstākļiem, kas citiem varētu šķist nepieņemami.

Filmā uzsvars bija likts uz otru grāmatā esošo domu - dzīve ir jāizdzīvo, jābauda, kamēr Tev tā ir. Nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā, pieņemt rutīnu un neizvirzīt mērķus. 

Tās arī bija divas galvenās domas, kas caurstrāvoja šo Dzodžo Mojas stāstu. Divas dzīves gudrības par kurām ikkatram no mums vajadzētu vismaz reizi palauzīt galvu.

Tāpat filma ir laba arī tiem skatītājiem, kuri negrib lauzīt galvu, bet grib kārtīgi izraudāties pie viena kino gabala. Tā kā zināju kā stāsts virzīsies, tad biju noskaņojusies uz zināmu asaru devu, kas neizpalika. Sākotnēji gan biju pārsteigta, ka es tāda vienīgā, kas nespēj valdīt emocijas, bet kad filma beidzās un zālē tika ieslēgtas gaismas, es konstatēju, ka absolūtais vairums mēģina steidzīgi notraukt pēdējās asaru paliekas.

Viegli lasāma, taču pietiekami nopietnu pārdomu vērta grāmata un viens raudams kino gabals. Izvēle jūsu ziņā. Stāstam likšu 9/10.

"The fault in our stars" & "If I stay"

Heizela Greisa - Shailene Woodie

Augusts Voterss - Ansel Elgort

Mia - Chloe Grace Moretz

Ādams - Jamie Blackley

Ir tādi vakari, kad grāmatu lasīt negribas, taču tāpat iztikt bez nekā arī nav pa spēkam, tāpēc parasti tie ir vakari, kad meklēju kādu filmu. Šoreiz izvēle krita par labu "Vainīgas ir zvaigznes", jo beidzot gribējās zināt, kas tad ir tajā Džona Grīna sarakstītajā darbā "Mūsu zvaigžņu vaina", tomēr negribējās lasīt un izvēle krita par labu vieglākajam variantam.

Sižets ir par sešpadsmitgadīgās  Heizelas Greisas un astoņpadsmitgadīgā Augusta Votersa īso, bet ļoti īsto mīlestību. Heizelai ir vēzis un viņas laiks ir skaitīts. Lai gan medikamenti uz laiku ir apturējuši viņas vēža progresu, viņas liktenis ir neizbēgams un nemaināms. Augusts vēža rezultātā ir zaudējis kāju un vismaz teorētiski skaitās vēzi uzveicis. Lai gan Heizela Greisa ir pārliecināta, ka viņa aizies pirmā, liktenis ir lēmis savādāk.

Jāsaka, ka filmas mani saraudināt spēj diezgan regulāri, bet piespiest raudāt var tikai retā. Šī noteikti ir tā filma, kas lika ne tikai nobirt pa kādai līdzjūtības asarai, bet gan kā no filmas vidus sāku, tā beidzu raudāt tikai ar beidzamajiem titriem. Bieži vien tiek diskutēts, kas tad ir labāks ekranizācija vai grāmata un, lai gan grāmatu neesmu vēl lasījusi, esmu diezgan pārliecināta, ka šoreiz ekranizācija ir krietni pārspējusi Džona Grīna oriģinālu. Kā es to varu zināt? Pirmkārt, filma bija tik emocionāli intensīva, ka to pārspēt būtu grūti. Otrkārt, Džona Grīna sarakstītā grāmatiņa ir tik izmēros neliela, ka nemaz nezinu kā visu to filmā esošo sajūtu var satilpināt šajās dažsimts nelielajās lappusēs. 

Lai viss būtu taisnīgi un godīgi, esmu iegādājusies grāmatu, lai mans secinājums nebūtu tik subjektīvs. Tomēr pēc grāmatas izšķirstīšanas, vismaz pagaidām, mans viedoklis nav mainījies. Šoreiz šķiet filma ir krietni iespaidīgāka nekā rakstītais vārds. Tad jau redzēsim vai pirmais iespaids būs maldīgs...

Pie otras filmas ("If I stay") gan nonācu gaužām nejauši, jo pamanīju, ka "The fault in our stars" tiek salīdzināta ar šo filmu, lai noteiktu, kura tad ir skumjāka un emocionāli iespaidīgāka. Protams, ka man vajadzēja par visu pārliecināties pašai. Tad nu vakarā pabeidzu vienu, bet agri no rīta skatījos otru.

"If I stay" ir par Mias un Ādama mīlestību. Mia ir uzaugusi brīvdomātāju mūziķu ģimenē, taču ir klasiskās mūzikas cienītāja. Viņa lieliski spēlē čellu un viņa plāno iestāties elitārā mūzikas skolā. Arī  Ādams ir mūziķis, taču noteikti ne no Mias pasaules.

Mias dzīve ir šķietami sakārtota, taču liktenis lemj citādāk, viņa kopā ar abiem vecākiem un mazo brālīti uz slidena ceļa ciešs ļoti smagā negadījumā, kura rezultāta visa viņas ģimene ir mirusi, taču pati Mia atrodas komā. Miai ir jāpiedzīvo smaga izvēle - ļaut savam ķermenim mirt un būt kopā ar vecākiem Aizsaulē vai atgriezties, dzīvot un būt kopā ar Ādamu.

Arī šī filma ir emocionāli intensīva un lika man notraust pa kādai asariņai, taču, ja ir jāizvēlas sirdi plosošākais stāsts, tad es palieku pie pirmā varianta - Heizelas un Augusta. Kāpēc Mia un Ādams nespēja gūt virsroku? Šķiet tāpēc, ka "If I stay" bija filma par Mias izvēli, kas tomēr nozīmē to, ka viņai šī izvēle - dzīvot un būt- tika dota, savukārt, Heizelas un Augusta gadījumā "spēle bija vienos vārtos". 

Arī šo grāmatu neesmu lasījusi un nevaru apgalvot, ka tuvākajā laikā to izdarīšu, taču kādreiz noteikti. Turklāt šai grāmatai ir 2 daļas, kas varētu nozīmēt arī to, ka filmai reiz būs turpinājums.

Lai arī šīs filmas ir par un ap jauniešiem, tās sevī ietver gana daudz morāles, lai tās ieteiktu noskatīties arī pieaugušajiem. Ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz, lai atgādinātu sev kā dzīvi redz un uzver cilvēkbērni jaunāki par 20 gadiem. Turklāt man gribas teikt, ka tās ir filmas tām sievietēm, kurām dvēsele vēlas izraudāties. Ko tur liegties, lielai daļai sieviešu (par šausmās vīriešiem) piemīt šāda tendence.

Seriāls "Outlander"