R.Flanagans. Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem.

Stāsts ir par Dorrigo Evansu, kurš tiek ierauts Otrā pasaules kara virpulī. Karš frontē viņam gan izrādās īss, jo viņš kopā ar citiem austrāliešiem nonāk japāņu karagūstekņu nometnē. kur par viņa galveno uzdevumu kļūst darbs Birmas dzelzceļa izbūvē. Kad vīri ar kailām rokām un vien dažiem rokas instrumentiem lauž ceļu cauri džungļiem, tas ļauj izdzīvot ļoti daudz patiesu emociju un ieskicē cilvēkos ļoti reālas īpašības.

Stāsts gan neaprobežojas tikai ar Dorrigo kā gūstekni, jo tā vai citādi tiek atspoguļota gandrīz visa Dorrigo dzīve, sevišķi viņa attiecības ar tēvoča sievu un atgriešanās no gūstekņu nometnes. Turklāt tam visam pievienoto vērtību piešķir tas, ka autora Ričarda Flanagana tēvs ir bijis vienā no šādām nometnēm. Tāda izjustas patiesības garša ir šim stāstam un nevienu brīdi lasītājam nerodas vēlme apšaubīt...

Šī viennozīmīgi ir grāmata, kas ceļu līdz lasītāju sirdīm lauž lēni. Nemelošu sakot, ka pirmās 100 lappuses man bija drīzāk kā lasīšanas pienākums nevis bauda. Vienubrīd nevarēju saprast, kāpēc es tik ļoti ar to visu mokos. Vaina bija tajā, ka autors stāstu ieskicē bez ievada, viņš neļauj saprast kas ir kas, bet uzreiz mētā lasītāju pa dažādiem Dorrigo Evansa dzīves periodiem tā, ka lasītājs apjūk un nesaprot par ko vispār ir stāsts. Bet tad vienubrīd stāsts pēkšņi izbeidz šo griešanos karuselī un viss nostājas savās vietās. Tālāk sākās tīra lasīšanas bauda.

R.Flanagans dzīvi karagūstekņu nometnē atspoguļojis tik patiesi un īsti. Nekādu varonīgu izskaistinājumu, tikai cīņa par kailo dzīvību. Kaut kur šī autora literārā daiļrade man sasaucas ar Ē.M.Remarka darbiem. Viņi abi lietas sauc īstajos vārdos un skaudri parāda, ka patriotisms un lepnums pakāpjas otrajā plānā, kad ir jācīnās par katru nākamo dienu.

"Dorrigo saprot, ka kristietības kults uzlūko ciešanas par tikumu. (..) Taču viņš nepiekrīt. Nepiekrīt. Viņš ir ārsts un ciešanas ir ciešanas. Ciešanas nav tikums (..) Tikums ir tikums, un, tāpat kā ciešanas, tas ir neizskaidrojams,nemazināms, nesaprotams."

Fascinējošs bija autora izvēlētais nobeigums, kad viņš līdz beigām izspēlēja ne tikai galveno varoņu dzīves, bet arī japāņu uzraugu likteņus. Viss tādā savdabīgā absurdā veidā ar autora roku nostājās savās vietās.

Izcils darbs, izcils vēstures atspoguļojums. Grāmata, kas parāda, ka nāvē un izdzīvošanā nav nedz skaistuma, nedz romantikas. Grāmata kalpo kā izcils atgādinājums tam, kāpēc cilvēcei ir jādara viss, lai izvairītos no dzīves karu ēnā. 10/10

"Dzīvi dara iespējamu vienīgi mūsu ticība ilūzijām. (..) Tas, kas mūs allaž iznīcina ir mūsu ticība realitātei.""Šī bija nāves diena, un nevis tāpēc, ka tā būtu īpaša diena, bet tāpēc, ka tā nebija īpaša, jo tagad katra diena bija nāves diena, un vienīgais jautājums, kas viņus allaž nodarbināja, proti, kurš būs nākamais, šobrīd bija atbildēts. Un blakus badam un bailēm viņu iekšās murdēja atvieglojums, ka tas ir bijis kāds cits, - līdz brīdim, kad jautājums atgriezās, atjaunojies, atdzimis un nenoliedzams. Un vienīgā atbilde, ko viņi varēja dot, bija tāda: mēs esam viens. Līdz mūža galam viņiem vairs nevarēja būt "es" vai "man", bija tikai "mēs" un "mums".

Nav komentāru

Komentēt