Filipa Gregorija ir
autore, kas Latvijā kļuva zināma ar romānu "Otra Boleinu meita", kurā
meistarīgi saaudusi stāstījumu, ļaujot lasītājam iepazīt Jauno laiku Eiropas
vienu no spilgtākajām vēstures personībām - karali Henriju VIII, kurš zināms ne
tikai kā Anglijas baznīcas reformators, izveidojot anglikānismu, bet arī savas
motivācijas dēļ. Karalis Henrijs VIII atteicās no katoļu baznīcas, jo tā neļāva
viņam šķirt laulību un apprecēt karalienes galma dāmu Annu Boleinu. Savdabīgs
vēsturisks precedents, kad 16.gs. karalis precējies veselas sešas reizes.
Viņa sievas piedzīvoju smagu likteni un šī grāmata atklāja Annas Boleinas
likteni. Tomēr ne visi lasītāji ir pamanījuši, ka grāmata par Annu Boleinu ir
viena no daudzajām stāsta sastāvdaļām, jo Filipa Gregorija šī karaļa likteni ir
atspoguļojusi veselā grāmatu sērijā no dažādu karalim tuvu esošu sieviešu skata
punkta, ļaujot lasītājam iepazīt laikmeta kopainu.
Viena no šim grāmatām par Tjūdoru galmu ir Filipas Gregorijas "Trīs
māsas, trīs karalienes". Šoreiz autore mums ļauj ielūkoties Henrija VIII
vecākās māsas Mārgaritas Tjūdores dzīvē. Mārgarita Tjūdore tika izprecināta
Skotijas karalim, lai veicinātu mieru starp abām kaimiņvalstīm, tomēr miers ir
īss, tāpat arī Mārgaritas vīra, karaļa Džeimsa mūžs. Šajā stāstā savijas trīs
"māsu" - Mārgaritas, viņas jaunākās māsas Mērijas un brāļa
sievas (pirmās sievas) Aragonas Katrīnas liktenis.
Filipa Gregorija savus stāstus veido nemainīgi augstā kvalitātē, lasītājs
burtiski tiek ierauts galmu notikumu virpuļos. Tas ir laikmets, kāds sievietei
nedrīkst būt savs viedoklis un vara, bet tajā pašā laikā augstdzimušās
princeses apzinās savas augstās izcelsmes dotās privilēģijas un ne vienmēr ir
gatavas pakļauties vīru, tēvu un brāļu izveidotajai kārtībai. Tieši šāds ir
stāsts par Mārgaritu Tjūdori, kura pāragri zaudējusi savu vīru Skotijas karali,
tiek ierauta augstmaņu intrigās un cīņā par varu un troni. Tajā pašā laikā
Mārgarita apzinās, ka viņai ir tiesības pieņemt patstāvīgus lēmumus, lai gan
šajā konservatīvajā kārtībā, tas ir gandrīz neiespējami.
Autore veikusi milzīgu
izpēti, lai iepazītu gan šīs, gan pārējo sērijas grāmatu varoņus. Tomēr
lasītājama ir japieņem, ka par katru no tiem ir pieejams cits informācijas
daudzums. Ja par Henriju VIII tāds ir milzīgs, tad par viņa māsu Mārgaritu tas
ir jūtami mazāks. Ar to lasītājam ir jārēķinās, jo tas nosaka to cik daudz
iztēles autorei ir jāliek lietā, lai atsevišķos mozaīkas gabaliņus savienotu
vienā kopējā stāstā, un šoreiz iztēle ir bijusi jāliek lietā krietni vairāk.
Man gan nav nekas pret autores veidoto stāstu, pieņemot, ka tā ir
daiļliteratūra un nevis faktoloģiskais materiāls, bet šoreiz man īsti līdz
galam nepatika Filipas Gregorijas izveidotais Mārgaritas tēls. Lai gan no
vienas puses viņa ir stipra un pašpietiekama, pati gatava pieņemt savus
lēmumus, viņa nepārtraukti uzkāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem
atkārtoti. Tas padarīja stāstu vietām nogurdinošu, jo atkal tā pati situācija
un tās pašas problēmas, kas jārisina. Turklāt, ja sieviete apzinās savu
dievišķo un karalisko sūtību, tad viņai noteikti ir jābūt izvēlīgākai, kurus
vīriešus ielaist savā dzīvē. Karalienēm vienmēr ir bijušas brīvas tiesības
ielaist jebkuru vīrieti savā sirdī, bet ielaist gultā, jau bija politiski
svarīgs lēmums, tas radīja neatgriezeniskas sekas. Tomēr, no
otras puses, iespējams pret Filipu Gregoriju un Mārgaritu Tjūdori nav jābūt tik
bargai, jo Mārgarita ir sieviete ar visām no tā izrietošajām iezīmēm - arī
karalienēm gala beigās izdevās kļūdīties pat, ja tās kļūdas ir bijušas
karaliski muļķīgas.
Tāpat mani nedaudz izbrīnīja autores spēja, nezinu - apzināta vai
neapzināta, vienu un to pašu cilvēku dažādās savas sērijas grāmatas atspoguļot
pilnīgi atšķirīgi. Tas lasītāju atstāj pārdomās vai tā ir cita šī cilvēka
personības šķautne, kas tikusi atspoguļota, vai arī grāmatas autore ir
mainījusi viedokli par šī cilvēka būtību. Visdiskutablākais tēls šajā stāstā
bija Henrija sieva - Aragonas Katrīna, kas iepriekš tikusi attēlota kā sirsnīga
sieviete, sava likteņa upuris, tagad bija asa likteņu lēmēja.
Man patika šis stāsts, jo tas deva iespēju ielikt vēl vienu fragmentiņu tam
stāstam, kuru es zinu par šo laikmetu. Tiesa gan, es nevaru šo nosaukt par
Filipas Gregorijas veiksmīgāko stāstu iepriekš pieminēto iemeslu dēļ, tomēr
jāsaka, ka sliktu stāstu viņai nav bijis. Domājams, katrs lasītājs ir
iepazinis to, ka pārsvarā vienas sērijas grāmatas nav autoram izdevušās
vienlīdz veiksmīgas, tomēr sērijas kopējo kvalitāti tas gala beigās īsti
neietekmē. Šī, manuprāt, ir tā pati situācija.
F.Gregorija. Trīs māsas, trīs karalienes - R: Kontinents, 2016. - 509 lpp.
Drīzumā par:
"Cilvēkglābējs Žanis Lipke";
K.Stoketa "Kalpone";
G.Perec "Dzīves lietošanas pamācība".
Paldies izdevniecībām par atsauksmju eksemplāriem: