Filipa Gregorija ir autore, kas Latvijā kļuva zināma ar romānu "Otra Boleinu meita", kurā meistarīgi saaudusi stāstījumu, ļaujot lasītājam iepazīt Jauno laiku Eiropas vienu no spilgtākajām vēstures personībām - karali Henriju VIII, kurš zināms ne tikai kā Anglijas baznīcas reformators, izveidojot anglikānismu, bet arī savas motivācijas dēļ. Karalis Henrijs VIII atteicās no katoļu baznīcas, jo tā neļāva viņam šķirt laulību un apprecēt karalienes galma dāmu Annu Boleinu. Savdabīgs vēsturisks precedents, kad 16.gs.  karalis precējies veselas sešas reizes. Viņa sievas piedzīvoju smagu likteni un šī grāmata atklāja Annas Boleinas likteni. Tomēr ne visi lasītāji ir pamanījuši, ka grāmata par Annu Boleinu ir viena no daudzajām stāsta sastāvdaļām, jo Filipa Gregorija šī karaļa likteni ir atspoguļojusi veselā grāmatu sērijā no dažādu karalim tuvu esošu sieviešu skata punkta, ļaujot lasītājam iepazīt laikmeta kopainu. 

Viena no šim grāmatām par Tjūdoru galmu ir Filipas Gregorijas "Trīs māsas, trīs karalienes". Šoreiz autore mums ļauj ielūkoties Henrija VIII vecākās māsas Mārgaritas Tjūdores dzīvē. Mārgarita Tjūdore tika izprecināta Skotijas karalim, lai veicinātu mieru starp abām kaimiņvalstīm, tomēr miers ir īss, tāpat arī Mārgaritas vīra, karaļa Džeimsa mūžs. Šajā stāstā savijas trīs "māsu" - Mārgaritas, viņas jaunākās māsas Mērijas un  brāļa sievas (pirmās sievas) Aragonas Katrīnas liktenis. 

Filipa Gregorija savus stāstus veido nemainīgi augstā kvalitātē, lasītājs burtiski tiek ierauts galmu notikumu virpuļos. Tas ir laikmets, kāds sievietei nedrīkst būt savs viedoklis un vara, bet tajā pašā laikā augstdzimušās princeses apzinās savas augstās izcelsmes dotās privilēģijas un ne vienmēr ir gatavas pakļauties vīru, tēvu un brāļu izveidotajai kārtībai. Tieši šāds ir stāsts par Mārgaritu Tjūdori, kura pāragri zaudējusi savu vīru Skotijas karali, tiek ierauta augstmaņu intrigās un cīņā par varu un troni. Tajā pašā laikā Mārgarita apzinās, ka viņai ir tiesības pieņemt patstāvīgus lēmumus, lai gan šajā konservatīvajā kārtībā, tas ir gandrīz neiespējami.

Autore veikusi milzīgu izpēti, lai iepazītu gan šīs, gan pārējo sērijas grāmatu varoņus. Tomēr lasītājama ir japieņem, ka par katru no tiem ir pieejams cits informācijas daudzums. Ja par Henriju VIII tāds ir milzīgs, tad par viņa māsu Mārgaritu tas ir jūtami mazāks. Ar to lasītājam ir jārēķinās, jo tas nosaka to cik daudz iztēles autorei ir jāliek lietā, lai atsevišķos mozaīkas gabaliņus savienotu vienā kopējā stāstā, un šoreiz iztēle ir bijusi jāliek lietā krietni vairāk. Man gan nav nekas pret autores veidoto stāstu, pieņemot, ka tā ir daiļliteratūra un nevis faktoloģiskais materiāls, bet šoreiz man īsti līdz galam nepatika Filipas Gregorijas izveidotais Mārgaritas tēls. Lai gan no vienas puses viņa ir stipra un pašpietiekama, pati gatava pieņemt savus lēmumus, viņa nepārtraukti uzkāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem atkārtoti. Tas padarīja stāstu vietām nogurdinošu, jo atkal tā pati situācija un tās pašas problēmas, kas jārisina. Turklāt, ja sieviete apzinās savu dievišķo un karalisko sūtību, tad viņai noteikti ir jābūt izvēlīgākai, kurus vīriešus ielaist savā dzīvē. Karalienēm vienmēr ir bijušas brīvas tiesības ielaist jebkuru vīrieti savā sirdī, bet ielaist gultā, jau bija politiski svarīgs lēmums, tas radīja neatgriezeniskas sekas. Tomēr, no otras puses, iespējams pret Filipu Gregoriju un Mārgaritu Tjūdori nav jābūt tik bargai, jo Mārgarita ir sieviete ar visām no tā izrietošajām iezīmēm -  arī karalienēm gala beigās izdevās kļūdīties pat, ja tās kļūdas ir bijušas karaliski muļķīgas.

Tāpat mani nedaudz izbrīnīja autores spēja, nezinu - apzināta vai neapzināta, vienu un to pašu cilvēku dažādās savas sērijas grāmatas atspoguļot pilnīgi atšķirīgi. Tas lasītāju atstāj pārdomās vai tā ir cita šī cilvēka personības šķautne, kas tikusi atspoguļota, vai arī grāmatas autore ir mainījusi viedokli par šī cilvēka būtību. Visdiskutablākais tēls šajā stāstā bija Henrija sieva - Aragonas Katrīna, kas iepriekš tikusi attēlota kā sirsnīga sieviete, sava likteņa upuris, tagad bija asa likteņu lēmēja.

Man patika šis stāsts, jo tas deva iespēju ielikt vēl vienu fragmentiņu tam stāstam, kuru es zinu par šo laikmetu. Tiesa gan, es nevaru šo nosaukt par Filipas Gregorijas veiksmīgāko stāstu iepriekš pieminēto iemeslu dēļ, tomēr jāsaka, ka sliktu stāstu viņai  nav bijis. Domājams, katrs lasītājs ir iepazinis to, ka pārsvarā vienas sērijas grāmatas nav autoram izdevušās vienlīdz veiksmīgas, tomēr sērijas kopējo kvalitāti tas gala beigās īsti neietekmē. Šī, manuprāt, ir tā pati situācija.

F.Gregorija. Trīs māsas, trīs karalienes - R: Kontinents, 2016. - 509 lpp.