Pasaku grāmatas mums bieži grimst aizmirstībā,
parasti sākot ar to brīdi, kad jūtamies tām par vecu vai lepnu, bet, savukārt,
pasakas mūsu dzīvē atgriežas līdz ar mūsu pašu bērnu piedzimšanu. Tad visbiežāk
meklējam ko tuvu un pazīstamu no mūsu pašu bērnības atmiņu krājumiem un dienas
gaismā ceļam savas vismīļākos un tuvākos stāstus. Šajā ziņā arī es esmu
konservatīva un primāri saviem bērniem meklēju ko tuvu un sev pazīstamu, tādēļ
liels bija mans prieks, kad kopā ar savu atsauksmju eksemplāru no izdevniecības
"Latvijas Mediji" saņēmu arī jauno šīs izdevniecības izdoto Kārļa
Skalbes "Kaķīšu dzirnavas" eksemplāru, kur attēlus zīmējusi
māksliniece Ieva Jurjāne.
"Kaķīša
dzirnavas", manuprāt, ir viena no absolūtajām latviešu pasaku
pamatvērtībām, tādēļ ik pa laikam figurē tāds vai šāds kādas izdevniecības
izdevums. Tomēr tā pa īstam manā apziņā ir iesakņojies izdevums, kurš savu
pirmizdevumu piedzīvoja manā bērnībā, un tieši tādu pašu to šobrīd pārdošanā
piedāvā izdevniecība Zvaigzne ABC.
Tā kā pasaka, man par lielu prieku, laika
gaitā nav mainījusies, izteikt savu viedokli par Kārļa Skalbes daiļdarbu
nesākšu, jo tā laika gaitā ir sastapusi dzirdīgas ausis dažādās paaudzēs, tādēļ
kļuvusi par fundamentālu vērtību mazo lasītāju grāmatplauktos. Tomēr izdevumus
salīdzināt gan varu - gan iepriekšpieminēto, visnotaļ zināmo izdevumu, ar šo, nupat tipogrāfiju pametušo, "Latvijas Mediji" jauno skatījumu uz
"Kaķīša dzirnavām".
Grasoties iegādāties
"Kaķīša dzirnavas" eksemplāru, vecākiem vispirms ir jāizlemj vai viņi
primāri vēlas tieši tādu kā bērnības atmiņās, vai arī ko jaunu - gaumīgu,
izdevumu cietos vākos, kas skaisti iegulsies grāmatu plauktā vai noderēs kā
mīļa svētku dāvana. Asociācijas par ziemu rada "Latvijas Mediji"
jaunizdotā grāmata, jo tās vāku rotā skaista aina ar Kaķīti, kurš sniegā dodas
savās gaitās. Tātad jaunais eksemplārs ir cietos vākos, skaisti pelēcīgos toņos
un patīkami iegulst rokās, savukārt, otrs eksemplārs, - plāns, mīkstos vākos un
vairāk paredzēts tiem, kas vēlas bērnu iepazīstināt tieši ar savu bērnība
pieredzi. Tomēr nedrīkst atmiņas novērtēt par zemu, jo tā kaķīša pluss ir
tuvums, kuru katrs pret viņu izjūtam.
Ja mēs ielūkojamies
tālāk par vāciņu, tad abās grāmatas sastopam skaistus zīmējumus, kas bērniem ar
aizrautību liks sekot līdzi Kaķīša gaitām, kas vietām ļoti skumjas, bet
noslēgumā rezultējas ar atziņu - nevēli otram neko ļaunu, jo tas nāks atpakaļ.
Protams, ka mākslinieciskais izpildījums abos gadījumos ir krāšņs un bērnu
fantāziju iedvesmojošs, tomēr katra māksliniece grāmatas galveno varoni -
Kaķīti - ir redzējusi atšķirīgi. Nostaļģiskajā izdevumā Kaļītis ir vairāk
cilvēcīgāks. Viņa izskats, apģērbs un pārvietošanas mums liek Kaķīti vairāk
saistīt ar cilvēcisku būtni. Nu kurš gan neatceras Kaķīti baltajā meldera
priekšautā... "Latvijas Mediji" un māksliniece Ieva Jurjāne meldera
Kaķīša tēla redz tiešām kaķīti - baltu četrkājanu draugu, kas dodas savos
piedzīvojumos. Savukārt, ķēniņa pils, kuru stāsta noslēgumā sasniedz Kaķītis ir
nekas cits kā Rīga ar tās Pētergaili fonā.
Tātad pamatu pamatos
viss ir atkarīgs no jums. Ja vēlaties tieši kā bija bērnībā, tad jāmeklē tieši
kā bija bērnībā, bet, ja esat gatavi kaut nedaudz atšķirīgam mākslinieciskajam
redzējumam uz Kārļa Skalbes stāstīto pasaku, tad jaunais "Latvijas
Mediji" izdevums ir tieši jums - skaistos vākos ar baltu ziemu uz tiem, ar
bagātīgām ilustrācijām uz labas kvalitātes papīra. No visiem pēcāk izdotajiem
"Kaķīšu dzirnaviņas" eksemplāriem šis, manuprat, ir
viskvalitatīvākais.
Tāpat ir vērts
piezīmēt, ka šis stāsts ir unikāls ar to, ka grāmatiņā tulkota arī latgaliešu
valodā.
K.Skalbe "Kaķīša
dzirnavas" - R: "Latvijas Mediji, 2017.
Salīdzināšanai izmantota:
Drīzumā par:
"Cilvēkglābējs Žanis Lipke";
K.Stoketa "Kalpone";
G.Perec "Dzīves lietošanas pamācība".
Paldies izdevniecībām par atsauksmju eksemplāriem: