Pasaku grāmatas mums bieži grimst aizmirstībā, parasti sākot ar to brīdi, kad jūtamies tām par vecu vai lepnu, bet, savukārt, pasakas mūsu dzīvē atgriežas līdz ar mūsu pašu bērnu piedzimšanu. Tad visbiežāk meklējam ko tuvu un pazīstamu no mūsu pašu bērnības atmiņu krājumiem un dienas gaismā ceļam savas vismīļākos un tuvākos stāstus. Šajā ziņā arī es esmu konservatīva un primāri saviem bērniem meklēju ko tuvu un sev pazīstamu, tādēļ liels bija mans prieks, kad kopā ar savu atsauksmju eksemplāru no izdevniecības "Latvijas Mediji" saņēmu arī jauno šīs izdevniecības izdoto Kārļa Skalbes "Kaķīšu dzirnavas" eksemplāru, kur attēlus zīmējusi māksliniece Ieva Jurjāne.

"Kaķīša dzirnavas", manuprāt, ir viena no absolūtajām latviešu pasaku pamatvērtībām, tādēļ ik pa laikam figurē tāds vai šāds kādas izdevniecības izdevums. Tomēr tā pa īstam manā apziņā ir iesakņojies izdevums, kurš savu pirmizdevumu piedzīvoja manā bērnībā, un tieši tādu pašu to šobrīd pārdošanā piedāvā izdevniecība Zvaigzne ABC.

Tā kā pasaka, man par lielu prieku, laika gaitā nav mainījusies, izteikt savu viedokli par Kārļa Skalbes daiļdarbu nesākšu, jo tā laika gaitā ir sastapusi dzirdīgas ausis dažādās paaudzēs, tādēļ kļuvusi par fundamentālu vērtību mazo lasītāju grāmatplauktos. Tomēr izdevumus salīdzināt gan varu - gan iepriekšpieminēto, visnotaļ zināmo izdevumu, ar šo, nupat tipogrāfiju pametušo, "Latvijas Mediji" jauno skatījumu uz "Kaķīša dzirnavām".

Grasoties iegādāties "Kaķīša dzirnavas" eksemplāru, vecākiem vispirms ir jāizlemj vai viņi primāri vēlas tieši tādu kā bērnības atmiņās, vai arī ko jaunu - gaumīgu, izdevumu cietos vākos, kas skaisti iegulsies grāmatu plauktā vai noderēs kā mīļa svētku dāvana. Asociācijas par ziemu rada "Latvijas Mediji" jaunizdotā grāmata, jo tās vāku rotā skaista aina ar Kaķīti, kurš sniegā dodas savās gaitās. Tātad jaunais eksemplārs ir cietos vākos, skaisti pelēcīgos toņos un patīkami iegulst rokās, savukārt, otrs eksemplārs, - plāns, mīkstos vākos un vairāk paredzēts tiem, kas vēlas bērnu iepazīstināt tieši ar savu bērnība pieredzi. Tomēr nedrīkst atmiņas novērtēt par zemu, jo tā kaķīša pluss ir tuvums, kuru katrs pret viņu  izjūtam.

Ja mēs ielūkojamies tālāk par vāciņu, tad abās grāmatas sastopam skaistus zīmējumus, kas bērniem ar aizrautību liks sekot līdzi Kaķīša gaitām, kas vietām ļoti skumjas, bet noslēgumā rezultējas ar atziņu - nevēli otram neko ļaunu, jo tas nāks atpakaļ. Protams, ka mākslinieciskais izpildījums abos gadījumos ir krāšņs un bērnu fantāziju iedvesmojošs, tomēr katra māksliniece grāmatas galveno varoni - Kaķīti - ir redzējusi atšķirīgi. Nostaļģiskajā izdevumā Kaļītis ir vairāk cilvēcīgāks. Viņa izskats, apģērbs un pārvietošanas mums liek Kaķīti vairāk saistīt ar cilvēcisku būtni. Nu kurš gan neatceras Kaķīti baltajā meldera priekšautā... "Latvijas Mediji" un māksliniece Ieva Jurjāne meldera Kaķīša tēla redz tiešām kaķīti - baltu četrkājanu draugu, kas dodas savos piedzīvojumos. Savukārt, ķēniņa pils, kuru stāsta noslēgumā sasniedz Kaķītis ir nekas cits kā Rīga ar tās Pētergaili fonā.

Tātad pamatu pamatos viss ir atkarīgs no jums. Ja vēlaties tieši kā bija bērnībā, tad jāmeklē tieši kā bija bērnībā, bet, ja esat gatavi kaut nedaudz atšķirīgam mākslinieciskajam redzējumam uz Kārļa Skalbes stāstīto pasaku, tad jaunais "Latvijas Mediji" izdevums ir tieši jums - skaistos vākos ar baltu ziemu uz tiem, ar bagātīgām ilustrācijām uz labas kvalitātes papīra. No visiem pēcāk izdotajiem "Kaķīšu dzirnaviņas" eksemplāriem šis, manuprat, ir viskvalitatīvākais. 

Tāpat ir vērts piezīmēt, ka šis stāsts ir unikāls ar to, ka grāmatiņā tulkota arī latgaliešu valodā.

K.Skalbe "Kaķīša dzirnavas" - R: "Latvijas Mediji, 2017. 

Salīdzināšanai izmantota: