Jānis Ezeriņš. Stāsti un noveles.

Man gribētos teikt, ka J.Ezeriņa "Stāsti un noveles" ir ideālas šim gadalaikam - rudenim. Kad ārā paliek drēgns un mitrs, tad Ezeriņš ir īstais autors, kam pieķerties. Viņa stāsti nav liriski un gaisīgi vai spirgti kā vasaras gaiss, bet samērā pasmagi un rudenīgas pārdomas raisoši.

Šo noveļu un stāstu varoņi ir dažādi. Kāds ir lazaretē nonācis kareivis, kāda cita - lepnu māju iemītniece, bez īsta precinieka u.tml. J.Ezeriņa radītajos tēlos un situācijās nav nekā episka vai grandioza, drīzāk vienkārša un ikdienišķa, tomēr šis vienkāršums ir izspēlēts līdz pēdējam akcentam, radot lasītājam sajūtām bagātu pasauli.

Jāsaka, ka autora radītos varoņus vieno samērā līdzīgs liktenis. Lai arī viņi izdzīvo katrs savu atšķirīgu dzīvi, tomēr noveļu un stāstu noslēgumā bieži ieskanas skumīga nots. Katra varoņa liktenis tādā vai citādā veidā, autoru roku vadīts, tiek ievests kādā skumjā strupceļā.

Ezeriņš savus varoņus ir radījis raupjus un gribētos teikt groteskus. Šis groteskums un raupjums ir raksturīgs ne tikai J.Ezeriņa radītajiem vīriešu tēliem, bet viennozīmīgi arī sieviešu. Ezeriņa uzburtās sievietes nav gaisīgas vai vieglprātīgas, bet tāpat smagnējas un skumjas. 

"Viņa nedrīkst vairs pacelt galvu, bail ieraudzīt savas mājas. Tad liekas uzreiz - kā kupris aug mājas pāri, Dievs Tēvs, kā milzu kupris, kuru nevar nokratīt. Un ir tik nejauki, un ir tik smagi. Un viņi nāk un glauda šo...kupri! Visi, visi - pat Mārčuks...tas labais puisītis, ko viņa nevarēja aizmirst jau no bērna gadiem. Atnāca, pat roku nobučoja, bet acīs skatīdamies skaitīja sijas istabā. Jeb tas tikai likās tā? Vēl ļaunāk! Vēl ļaunāk, jā tā! Šī māja kā lietuvēns plešas, aizsedz cilvēkus un pasauli un aizsedz beidzot viņu pašu."

Lai nu kā ar tām skumjām un smagumu. J.Ezeriņa rokai piemīt lielisks talants atspoguļot tēlu pārdomas. Viņa noveles un stāsti balstās ne tikai uz reālu tēlu fizisku darbību un piedzīvojumiem, bet arī uz ļoti bagātu un spilgtu iekšējās pasaules atspoguļojumu. Šis apstāklis vien jau piešķir Ezeriņa daiļradei pievienoto vērtību, jo darbību prot atspoguļot visi, bet tēlu dvēseles stāvokli nebūt ne.

"Ak Dievs, mūsu kroplumu redz taču tikai nedaudzi - vai tad nav gluži vienalga? Tagad vairāk jārūpējas par skaistām drēbēm nekā par skaistām miesām - tiktāl mēs esam tikuši divi tūkstoši gados."

Ja vēlaties nodoties rudenīgai nostaļģijai vai vienkārši atjaunot savas zināšanas par latviešu klasiķu darbiem, tad šī grāmata jums būs īstajā vietā un laikā. Tiem, kuri ir tikko iemīlējušies vai atrodas uz kāda cita skaista notikumu viļņa, iesaku labāk nolikt Ezeriņu uz brīdi plauktā kādam savas dzīves piezemētākam mirklim. 

Lielisks autors, spilgti tēli, bagāta tēlu iekšējā pasaule -  tas viss raksturo J.Ezeriņa daiļradi, tādēļ kopumā laikam gribētos likt 4/5. Piemērots nostaļģiski rudenīgām pārdomām pie siltas tējas krūzes, kad aiz loga čabinās vējš un lietus.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu viedokli.

Nav komentāru

Komentēt