K.Veba. Mantojums.

Romāns ir par divām māsām, kuras mantojušas vecmātes muižu un pēc viņas nāves atgriežās šajā muižā, lai izlemtu, ko ar šo mantojumu darīt. Kā arī jaunākā māsa Ērika ir apņēmusies tikt skaidrībā ar notikumiem, kas risinājušies Stortonas muižā viņu bērnībā, kad šeit bez pēdām pazuda viņu brālēns Henrijs. Ērika zina, ka gan viņa, gan viņas māsa ir kaut kā saistīta ar Henrija pazušanu, taču šos agrās bērnības notikumus neatceras. Ērika pieliek visas pūles, lai tiktu skaidrībā gan ar šiem notikumiem, gan ar senākiem, jo viņas vecāko māsu Betu vajā smaga depresija, kas, Ērikasprāt, ir aizsākusies tieši šo notikumu iespaidā. 

"Bet kurš gan spēj noteikt, cik lielu postu bērnam nodara uzaugšana bez mīlestības."

Pārcilājot savas vecāsmātes personīgās lietas, Ērika mēģina saprast, kāpēc viņa ir bijusi tik salta sieviete, turklāt ārkārtīgi neieredzēja uz savas zemes dzīvojošos klejotājus Dinsdeilus. Dzīvojot vecmātes muižā, Ērika sastop bērnības draugu Diniju Dinsdeilu, ar kuru abām ar māsu ir bērnībā bijušas ļoti tuvas attiecības, taču kādu brīdi tās neskaidru iemeslu dēļ pārtrūkušas. Pamazām Ērika atšķetina visus savas ģimenes noslēpumus, tajā skaitā noskaidro, kas gan noticis ar Henriju un kāda loma visā šajā stāstā ir Dinijam.

"Es esmu dzirdējusi, ka uz rietumiem no Dodžsitijas nav atrodama neviena lēdija - tikai viszemākās kārtas sievietes. Nevienas lēdijas! Vai spēj iedomāties, cik Dieva pamests nostūris tas ir!"

Katrīna Veba līdzīgi kā vairums ģimenes sāgu autores, risina darbību divos laikos. Grāmatas senāko stāstu veido Kerolainas Kalkotas dzīvi 20.gs. sākumā un viņas mazmazmeitu -Ērikas un Betas - dzīvi mūsdienās. Pamazām abi stāsti pietuvojas viens otram, līdz lasītājs ierauga pilnīgu kopainu. Jāsaka, ka Kerolainas Vebas "Mantojums" ir klasisks šī žanra pārstāvis. Gribētos viņas darba stilu salīdzināt ar K.Mortones un L.Railijas darbiem. 

Grāmatā nav klasiski romantiskā līnija, kas beidzas ar domu, ka galvenie varoņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam, par ko autorei bonuss no manis. Turklāt grāmatā vispār ar to episko mīlestību ir tā pašvaki. Protams romantiskā līnija ir, turklāt pat veselas divas, taču tām nav klasiskās virzības un laimīgā noslēguma. Abu laikmetu varoņu likteņos dzīve ir gana sarežģīta, lai tās būtu lasītājiem interesanti lasāmas.

Tomēr, lai arī šis no vienas puses bija romāns, kur īsti piesieties nebija kur, taču arī spēcīgas emocijas uz mani tas neatstāja. Lasīt bija viegli un interesanti, tomēr "pie pirkstiem grāmata nelipa". Pat grūti paskaidrot kādēļ, varbūt tās ģimenes sāgas esmu lasījusi jau tik daudz, ka esmu kļuvusi izvēlīga un meklēju kādu orģinālu piedūrienu. 

Mani ļoti saistīja Kerolainas Kalkotas dzīves apraksts 20.gs. sākumā, tomēr mūsdienu varones man šķita tādas pabālas un viņu pārdzīvojumi mani līdz galam nepārliecināja, dažubrīd pat līdz galam neizpratu viņu rīcības motīvus. Turklāt, lai kā K.Veba bija centusies, Henrija pazušanas mīklu man izdevās atminēt jau grāmatas vidū, kas man, līdz ar to, jau grāmatas vidū atņēma to spriedzi, kas bija paredzēta lasītājam līdz grāmatas beigām. Un, savukārt, kā piesaistīt uzmanību līdz Ērikas un Betas stāsta noslēgumam tiem lasītājiem, kam viss ir jau skaidrs, autore tā arī nebija pārdomājusi. Kad tiku līdz grāmatas beigām, un ar Henriju viss bija tieši tā kā man šķita, tad es gaidīju kādu sižetisku atlīdzību par to, ka esmu tik varonīgi to jau atšķetinājusi, tomēr nekā - notikumi noplok un grāmata beidzas.

Kopumā likšu 3,75/5, jo, lai arī grāmata mani rautin neparāva sev līdzi, nevaru teikt, ka man šī grāmata galīgi nepatika vai nešķita lasāma. Drīzāk pie vainas šoreiz bija manas gaidas un, es no K.Vebas gaidīju vairāk, kā viņa man spēja dot. Turklāt grāmata drīzāk būs piemērotāka klasiskās sieviešu literatūras cienītājām, mazāk tajā prieku atradīs tie, kurus interesēs vēsturiskais fons uz kura norisinās darbība, vai kāda cita specifiska iezīme.

Paldies "Zvaigzne ABC" par grāmatas eksemplāru.

Nav komentāru

Komentēt