Inguna Bauere. Hernhūtiešu meitas.

"Hernhūtiešu meitas" ir Ingunas Baueres sērijas "Ne zelts, bet putekļi" otrā grāmata. Pirmā grāmata ar  nosaukumu "Mācītājs un viņa dēls" izdota aptuveni pirms gada.

Stāsts šajā grāmatā turpinās aptuveni tajā pašā vietā un tajā pašā laikā, kur iepriekšējais. Tikai šis stāsts veido ābola otro pusīti, jo, ja "Mācītājs un viņa dēls" aprakstīja Jaunpiebalgas draudzes mācītājus Kēlbrantus (gan tēvu, gan dēlu), tad "Hernhūtiešu meitas" apraksta tās pašas draudzes latviešu dzimtas sievietes Mariju Bišeri un Mariju Laimiņu. No kurām viena ir komponista Emīla Dārziņa māte, savukārt, otra - mākslinieka Kārļa Miesnieka.

Šajā stāstā ir grūti, varbūt pat neiespējami,  ieskicēt vienu sižeta līniju, jo šeit savijās daudzu dzimtu likteņi vairākās paaudzēs, tādēļ, lai izprastu sižetu būs vien jālasa pašiem. Tomēr unikālais šajā grāmatā ir tas, ka iepriekšējais stāsts nekur nepazūd. Lai arī autore norāda, ka šī grāmata satur patstāvīgu stāstu un ir droši lasāma arī bez pirmās grāmatas pārzināšanas, es tomēr teikšu, ka, ja vien Jums nav kāds pamatīgs attaisnojums, kāpēc to nedarīt, es ieteikšu kā obligātu izlasīt abas grāmatas (un vēlams pareizā secībā).

Es pirms brīža pieminēju, ka tās ir kā viena ābola divas pusītes, jo abi stāsti tiecas viens otram pretī un beigu beigās savijās vienā absolūti nešķiramā vienotā veselumā. Kelbrantu dzimta turpina dzīvot arī grāmatā "Hernhūtiešu meitas", savukārt, jautājumi par Bišeru Lates dzīvi, kas rodas pirmajā grāmatā "Mācītājs un viņa dēls", ir atbildēti šajā grāmatas daļā. Es tieši tur arī meklēšu šī vēsturiskā romāna izcilību, jo tas ne tikai uzrakstīts ar pamatīgu vēsturisko nopietnību, bet arī ir tik literāri meistarīgs, ka nav vairs vārdam vietas.

Inguna Bauere noteikti pieder pie tiem autoriem, kas ne tikai sniedz lasītājam stāstu, bet arī cenšas lasītāju izglītot Latvijas vēstures jautājumus. Romānā lieliski atspoguļota latviešu saimnieces dzīve 19.gadsimtā, kad bērnu radīšana bija katras saimnieces pienākums, tomēr ne vienmēr dzīve šos bērnus vecākiem deva uz ilgu laiku. Stāsts nes arī vēstījumu par latviešu zemnieku attieksmi pret vācu mācītājiem, ieskicē veselu virkni reālu vēstures personību dzīves, piemēram, bez iepriekš pieminētajiem- Emīla Dārziņa un Kārļa Miesnieka - arī vēl, Reini un Matīsu Kaudzītes, Ausekli u.tml.

Sarežģīts ir šī (patiesībā abu) romāna sižetiskais vijums, bet tas noteikti ir tā vērts tiem izburties cauri, lai izprastu latviešu būtības un vēsturiskās mentalitātes veidošanos. Mēs mūsdienās esam tāda tauta, kādu mūs ir veidojuši mūsu senči iepriekšējos gadsimtos. Tad kāpēc iepazīšanas ceļu nesākt ar I.Baueres "Ne zelts, bet putekļi" grāmatām. Arī šai grāmatai kā vienai no likšu 9/10, bet par sēriju kopumā un tās meistarīgo saplūšanu likšu 10/10. 

 "Tie, kuri pamana dzīves krāsainību, izgaismo arī līdzcilvēku pasauli.""Ir skumji, kad saproti - nekas nav mūžīgs, pat tavi jauno dienu lielie ideāli ne.""Tikai dabā tā iekārtots, ka cilvēkam, kamēr tas dzīvs, jāiet un jāiet uz priekšu, lai kādi šķēršļi ceļā gadītos."Mana atsauksme par pirmo sērijas grāmatu, "Mācītājs un viņa dēls",atrodama šeit:

http://www.ivitas-blogs.com/params/post/768878/inguna-bauere-macitajs-un-vina-dels

Nav komentāru

Komentēt