"Tiffany zvaigznes" ir vēsturiskais romāns, kas pavisam nesen ir ieraudzījis dienas gaismu latviešu valodā. Turklāt šis ir romāns, kas skar vēsturiskajos romānos nemaz ne tik bieži aprakstītu tēmu. Te nav stāsts par Anglijas valdniekiem vai Tuvo Austrumu šeihiem, šeit ir stāsts par vienkāršu 19.gadsimta Amerikas meiteni, kura grib būt Modernā sieviete un savu likteni noteikt pati.
Florensa Džeina, ir nogurusi no dzīves vecāku mājās, kur tēvs patur visus mātes un Florensas ienākumus, un dzīves sabiedrībā, kur visu nosaka vīrieši. Viņa sapņo par iespēju kļūt par Moderno sievieti un savu dzīvi sakārtot pēc pašas ieskatiem, kas iesākumā būtu - nedzīvot mājās, pelnīt un apmaksāt pašai savus tēriņus. Tas viņai nodrošinātu iespēju arī pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tomēr Florensas laikmetā tas nebūt nebija tik vienkārši, jo sabiedrībā valdīja senais priekšstats par vīrieša dominenci.
"Visi zina, ka vīrieši radīti tam, lai paveiktu visus grūtākos darbus, lai nobruģētu ceļu civilizācijai, lai tiektos uz priekšu, cīnītos un iekarotu. Visiem vajadzētu zināt, ka sieviete radīta tam, lai atvieglotu vīrietim viņa darbu. Lai mazinātu pūles ar savu līdzjūtību, lai neļautu viņam šaubīties un iedvestu ticību, lai sniegtu viņam mīlestību, ka tā iedvesmotu viņu uz sasniegumiem. Tāda ir sievietes daļa šajā dzīvē".
Šāda iespēja viņai rodas, kad mākslas skolā ierodas Tiffany kungs, kurš meklē spēcīgas un radošas sievietes, kas spētu palīdzēt viņam sagatavot vitrāžas Vispasaules izstādei. Florensa pamet vecāku mājas, pārceļas uz pansiju, iepazīst pastāvīgas dzīves plusus un mīnusus. Dzīve pansijā Florensai atnes arī pavisam citas emocijas - iemīlēšanos Rīvā Vailderā. Viss jau būtu ļoti vienkārši, ja vien Rīvs nepelnītu iztiku kā žurnālists un nerakstītu nievājošus rakstus par Moderno sievieti, kuriem bieži vien viņu iedvesmo tieši jaunā pansijas iemītniece - Florensa.
Šī ir grāmata par draudzību, mīlestību un pašnoteikšanos, kas ietērpta vēsturiska piegriezuma kleitiņā. Jāsaka gan,ka visa tā Tiffnny būšana ir tikai šī romāna ietvars, jo galveno uzsvaru autore tomēr likusi uz Florensu, viņas veiksmēm un neveiksmēm, kas viņai kā gana naivai un tagad patsāvīgai būtnei, ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Turklāt liela loma Florensas centienos būt patstāvīgai ir ne tikai darbam Tiffany vitrāžu darbnīcā, bet arī dzīvei pansijā.
Starp citu dzīve 19.gadsimta pansijā mani gaužām pārsteidza. Katrs nāk un iet par kaimiņu istabām, kad vien vēlas, paņem un noliek tur to, ko uzskata par nepieciešamu. Īsāk sakot, manam 21.gadsimta privātīpašnieciskajam prātam likās neaptverami, ka vesela virkne svešu cilvēku mitinās vienkopus ne reizi neizmantojot atslēgu, lai norobežotu savu privāto telpu.
Patiesībā, jau jāatzīst, ka būt sievietei 19.gadsimta ir bijis gaužām sarežģīti, ne tikai tām, kas izrāvušās un cenšas kļūt par Modernajām sievietēm, bet arī, un pat vēl vairāk tām, kuras ir palikušas mājās pie vīra vai tēva, taču apzinās, ka laikmets mainās. Viņām gribas izrauties, taču trūkst drosmes to izdarīt.
Pieļauju, ka vēl grūtāk ir bijis būt 19.gadsimta vīrietim, kurš ir spiests lauzīt galvu un mēģināt izprast, kas tām sievietēm vainas, ka viņas nespēj nosēdēt savās labi apgādātajās ģimenes ligzdās, bet raujas smagos vīriešu darbos. Šo vīriešu apjukumu samērā labi atspoguļo arī Diāna Džesta, jo viņas romānā ir arī tā saucāmie kniebēji. Tie bija tie vīrieši, kas ar saviem pieskārieniem un klusiem vārdiem centās sievietes aizskart sabiedriskajā transportā, lai tādējādi paustu sašutumu un nepatiku pret pēkšņo lomu maiņu.
Bija brīži, kad man likās, ka Florensa Džeina ir par dullu, brīvu un vaļīgu 19.gadsimtam. Pārāk daudz uzdrošinājās šī meitene, pārāk brīvdomīga pat savam laikmetam. Bet tad es lasot sevi norāju, ka romāna darbība norisinās nevis 19.gs. puritāniskajā Londonā, bet gan ASV, kur vienmēr ļaudis ir bijuši brīvdomīgāki, jo nenes sevī gadsimtiem ilgu sabiedrības uzlikto morāles slogu.
Beigu beigās jāsaka, ka patika man gan tā Florense, gan Rīvs ar savu sarežģīto dzīvi. Patika arī dullie pansijas iemītnieki, katrs ar savu dzīves redzējumu. Varbūt ne visam līdz galam noticēju, taču stāsts padevies gana labs. Likšu 8/10 un teikšu, lai atverot grāmatas vāku gatavojaties vairāk uz Florenses un mazāk uz Tiffany stāstu, bet, manuprāt, tas tikai šo grāmatu izdaiļo, jo 19.gadsimts sāka vīriešiem mācīt, ka ar sievietēm un viņu gribu būs vien jārēķinās šajā pasaulē un, kas gan to vēl labāk var atspoguļot kā viena jauna, trausla un pārgalvīga Modernā sieviete.
"Viņš negribēja noslēgt stāstu tā. Ne tagad, kad viņš bija sācis saprast, ka ne visas Modernās sievietes bija vīriešu nīdējas. Dažas gribēja nopelnīt algu, ko varētu saukt par savu. Vēl dažas vēlējās piepildīt sapni, ko citkārt nespētu. Un dažas vēlējās mazliet neatkarības."
Drīzumā par:
"Cilvēkglābējs Žanis Lipke";
K.Stoketa "Kalpone";
G.Perec "Dzīves lietošanas pamācība".
Paldies izdevniecībām par atsauksmju eksemplāriem: