Sabīne Košeļeva. Rīga - Maskava.

Stāsta pamatā ir jauniešu mīlestība, kas ir spiesta savienot divas pietiekami tālas pilsētas - Rīgu un Maskavu. Viņa ir rīdziniece, viņš - baltkrievs, kurš mājo Maskavā. Stāsts salīdzinoši īss, aptuveni 100 lapas puses, taču tajā pateikts tik ļoti daudz. Nē, ne jau daudz sižetiski, bet daudz pēc būtības. Šoreiz lielākā vērtība ir nevis saturam, bet izpausmes formai. Vārdiem nevis kā stāsta jēgas nesējiem, bet kā emociju radītājiem.

Sabīne Košeļeva meistarīgi raksturo cilvēkus, vietas un laikmetu. Varbūt kādam 21.gadsimta jaunietim tas liksies kaut kas nereāls, taču man, kas savu bērnību pavadījusi deviņdesmitajos, šis stāsts "Rīga - Maskava" uzjundīja daudz pazīstamas atmiņas. Nu ne jau pazīstamas, tādēļ, ka es būtu bijusi Maskavā vai līdz sirds dziļumiem iemīlējusies krievu tautības jauneklī, bet gan tas kā deviņdesmitajos mēs skatījāmies uz notikumiem, cilvēkiem un pat uz lietām. Pat uz tik vienkāršām lietām kā,  piemēram, pogām:

 "Kad Bābuška vēl staigāja un puslīdz visu saprata, viņa man ļāva spēlēties ar savām pogām. To viņai bija vesels lērums, saliktas lielā baltā kastītē ar zeltītiem ornamentiem uz vāka. (..) Metāla, plastmasas, koka, apzeltītas, krāsainas, baltas, spiedpogas, ar diviem caurumiem, ar četriem un uz kājiņas. Gluži kā raibu konfekšu asorti es mēdzu tās izbērt uz brūnā linoleja un kārtot pēc ģīmja un līdzības."

Otra detaļa, kas man patika autores izpausmes veidā bija humors, kas brīžiem bija ļoti oriģināls, bet brīžiem man atgādināja savulaik nolietotās klišejiskās frāzēs un skatījumu uz lietām. Taču tas līdztekus oriģinālajam bija tas, kas man lika smaidīt.  Lasot, manā galvā virknējās mani skolas gadu jautrākie, dullākie un sirsnīgākie notikumi, jo arī man, līdzīgi kā autores aprakstītajai galvenajai varonei, no latvietes ir tik cik no balerīnas.

Nu kaut kā tā. Neko daudz šoreiz pateikt neizdevās kā vien to, ka Sabīne Košeļeva ar savu darbu "Rīga - Maskava" trāpīja uz manām atbilstošajām dvēseles stīgām. Tādēļ šoreiz mana patikšana pret šo darbu ir vairāk sajūtama nekā vārdos aprakstāma. Šoreiz lieku 10/10 par iespēju izdzīvot savus deviņdesmitos vēlreiz. Tāpat ticu, ka kāds cits ieraudzīs šajā darbā savu laikmetu, lai kāds tas būtu, jo šajā darbā jau nav būtisks laiks, bet gan sajūtas.

Jāatzīmē, ka šis darbs ir arī Latvijas Literatūras gada balvas pretendents nominācijā DEBIJA (informācija www.laligaba.lv). Turēšu īkšķus, lai izdodas šo LaLiGaBa saņemt!

Nav komentāru

Komentēt