Kārena Vaita. Ūdens atmiņa.

Kādu nakti māte pēkšņas domas vadīta, aizveda savas mazās meitas ar jahtu jūrā laikā, kad plosās spēcīga vētra. Pēc šīs nakts no jūras tiek atgrieztas abas meitenes. taču, kas notika tajā naktī, kā un kāpēc aizgāja bojā abu māte ir miglā tīts. Mārnija zina tikai vienu, Diāna viņu vairs nespēj paciest un viņa dodas projām, lai atgrieztos tikai pēc daudziem gadiem, un palīdzētu Diānas dēlam, kurš ar māti kopā burājot nonācis vētrā un piedzīvojis jahtas avāriju. Mārnija, atgriežoties dzimtajās mājās, ir spiesta tikt galā ar vecajiem dēmoniem un pieveikt jaunos, māsas radītos. Bet varbūt, ka patiesībā, neraugoties uz lielo laika starpību, dēmoni, kas plosa Mārnijas ģimeni ir tie paši...

"Mārnijas sejas izteiksme kļuva maigāka, un es mirkli lūkojos viņā. Atcerējos, kā pēc iepazīšanās ar viņu nodomāju, ka savā mākslinieciski apdāvināto cilvēku ģimenē viņa bijusi gluži kā krauklēns lakstīgalas ligzdā. Un tad piepeši es atskārtu, ka viņa nebija ne krauklis, ne arī lakstīgala, bet gan pati ligzda, kas turēja visu ģimeni kopā."

"Ūdens atmiņa" ir stāsts par to kā bieži jūtamies mēs, esot māsas un brāļi. Katram bērnam, kurš ģimenē nav vienīgais, kaut reizi šķiet, ka saredz vecāku netaisnību. Citam tā ir tikai šķietamība vai mirkļa sajūta, taču kādam tā ir skaudrā dzīves realitāte. Kārena Vaita lieliski atspoguļo abu māsu - Diānas un Mārnijas savstarpējās sajūtas esot māsām. Cik katra no viņām asi ir izjutusi savu vietu  un lomu ģimenē. Tomēr vai patiesi ir tā kā mēs uz visu lūkojamies? Vai mūsu redzējums no sava skatu punkta ir pilnīgs? Varbūt patiesībā no malas viss ir citādāk. Tas ir jautājums, ko samērā veiksmīgi šajā romānā šķetina  autore.

Šis ir romāns, kas mani samērā ātri aizrāva, jo bija pietekami daudz noslēpumu un, lasot, visu laiku kāds sīks domgrauzis mani kņudināja un lika domāt, kur tas āķis paslēpts. Kas ir tas ko Mārnija neatceras par mātes bojā ejas nakti, bet Diāna atceras. Tomēr nevaru noliegt, ka man visai ātri izdevās šo āķi atkost. Aptuveni grāmatas vidū sapratu uz kuru pusi ved noslēpumainā stāsta daļa, un taisnība jau vien bija. Tāpēc līdz galam uzteikt autori par intrigu līdz grāmatas beigām nevaru.

Šī stāsta ne tik veiksmīgā daļa, manuprāt, ir tā sajūta par samērā manāmu pārspīlējumu. Bija noslēpumi un intriga, taču kādu brīdi man šķita, ka nu jau ir par traku. Es saprotu un pieņemu, ka autore uzsvaru liek uz garīgām slimībām, kas ietekmē šo ģimeni, taču vienalga ne līdz galam izpratu tādu vai citu cilvēku motivāciju kādā brīdī rīkoties tik absurdi. Tāpat nevarēju izprast kāpēc sižets divreiz uzkāpj uz viena un tā paša grābekļa. Iespējams autorei šķita, ka divreiz vētrā nogremdējot jahtu, viņai izdosies labāk uzsvērt situācijas nopietnību. Bet iespējams sanāca tieši pretēji.

Kopumā interesanta lasāmviela, ja lasītājs ir gatavs pieņemt autores redzējumu tādu kāds tas ir. Intriga bija, noslēpumi bija, mīlestība arī un pozitīvas beigas romantikas cienītājiem. No šī aspekta nav kur piesieties, tātad 7/10 manā redzējumā.

"Man allaž licies uzjautrinoši, ka cilvēks vienmēr jūtas kā mazs bērns kopā ar saviem bijušajiem skolotājiem un cilvēkiem, kas viņu izaudzinājuši."

Nav komentāru

Komentēt