Dž.Frīls un L.Frīla. Pieaugušie bērni.

Ko es ieguvu no šīs grāmatas ir līdzvērtīgs tam, ko neieguvu, taču par to neiegūšanu man prieks. Es neieguvu padomus, kā tikt galā ar mūsu galvās esošajām problēmām, respektīvi, autori ļoti korekti nosauc lietas īstajos vārdos, izskaidro līdzatkarību, sagrupē pazīmes u.tml., taču tas ko viņi nedara, viņi ne vārda grāmata nav minējuši, ka ar problēmām pats varētu tikt galā, izlasot tikai kādu gudru grāmatiņu. Tātad nekādas pašdarbības!

Ko tad šī grāmata "Pieaugušie bērni" dod lasītājam. Grāmata palīdz apzināties, kur slēpjas mūsu zemūdens akmeņi, palīdz mums apzināties sekas, kas mūsos ir palikušas pēc bērnības. Ziniet, saka, ka puse problēmas, esot atzīt problēmas esamību. Šajā gadījumā Dž. un L.Frīli mums šo pusceļu palīdz noiet kopā. Tālāk, autorprāt, ir jāiet katram pašam - apzinoties problēmas lielumu ir jāpieņem lēmums, tikt galā ģimenē vai meklēt palīdzību.

Kas man pietrūka šajā grāmata, tad tas ir pētījuma dziļums. Man gribējās, lai katrs aspekts tiktu analizēts vairāk un dziļāk, lai bez dažiem virspusējiem piemēriem, te būtu lielāka pētījumu bāze atklāta apakšā. Es ticu, ka viņa ir, bet autori tajā mums īsti neielaiž, acīmredzot, uzskatīdami, ka tas būs par sarežģītu lasītājam. 

Es, izlasot grāmatu "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālu ģimeņu nsolēpumi", ieguvu iespēju savus dzīves pūķus nosaukt īstajos vārdos, tāpēc vien šī grāmata ir lasīšanas vērta. Tiem, kas cer, ka te būs kāda burvju receptīte, ko ar tiem pūķiem iesākt, nāksies pamatīgi vilties - tādas nav. Autoru moto varētu būt - apzinies problēmu, pieņem lēmumu! Par šādu moto es viņus cienu, tomēr man gribējās, lai tā visa būtu vairāk un tas būtu dziļāks, tāpēc no manas puses 8/10.

Nav komentāru

Komentēt